Ventspils jaunās milzu klavieres

Milzu pianīns konservatīva klaviermeistara skatījumā
jeb
vai klavierbūvei ir kur attīstīties?

Pa pusei zinātnisks apcerējums

Pasaules lielākās klavieres tapšanas stadijā

Dāvida Kļaviņa pieteikums klavierbūvē patiesībā vērtējams vairāk filozofiskā nekā muzikāli mākslinieciskā skatījumā. Visās intervijās kolēģis īpaši uzsver, ka viņa vēlme bijusi meklēt klavieru tālākas attīstības iespējas un paust protestu pret iesīkstējušiem pieņēmumiem un tradīcijām klavierbūvē.

Nevar gan teikt (kā nereti izskan meistara intervijās), ka pasaules klavierbūvētāji vienojušies, bezmaz sazvērējušies, ka klavieru skatuves forma ir vienīgi flīģelis ar horizontālu rezonatora, stīgu un mehānikas izvietojumu. Pie šī risinājuma meistari un mūziķi ir nonākuši, vismaz pusotru gadsimtu eksperimentējot un meklējot. Klavieru mūsdienu forma nostiprinājās un kļuva par kanonu 19. gadsimta beigās: flīģelis ir klasiskā skatuves forma; pianīns jeb vertikālās klavieres izveidotas telpas taupīšanas nolūkos un tiek pielietotas dzīvokļos un mazās telpās mācību nolūkā vai amatieru muzicēšanā. Te nu punktus uz “i” salika patiesi ģeniālais klavierbūvētājs Kristiāns Frīdrihs Teodors Šteinvegs (Christian Friedrich Theodor Steinweg, 1825 – 1889), kurš plašāk pazīstams uzvārda angliskotajā versijā – C.F.T.Steinway. Pēc sava tēva Henrija nāves 1871. gadā kopā ar jaunāko brāli Viljamu viņš pārņēma Steinway&Sons firmas vadību ASV. Gūstot izcilus panākumus Eiropas un Amerikas izstādēs, Steinvejs nolēma attīstīt ražošanu Eiropā, lai samazinātu transporta izmaksas un uzturētu ciešāku saikni ar augsti attīstīto vācu klavierbūves industriju. Izvēle krita uz ostas pilsētu Hamburgu, kur 1880. gadā tika atvērta “S&S” fabrika kā patstāvīgs uzņēmums. Teodors Steinvejs bija arī Ņujorkas firmas galvenais tehniķis, tomēr vairāk uzturējās Eiropā. Firmas patenti gan tika reģistrēti ASV, kur tie nodrošināja labāku viņa ideju aizsardzību. Līdz 1885. gadam reģistrēts ļoti daudz patentu, kuri kļuva par pamatu modernajai klavierbūvei un turpmākiem šī instrumenta uzlabojumiem. Tieši Steinvejam pieder tā laika jaunievedumi, bez kuriem mūsdienu klavieres nav iedomājamas, tostarp krusteniskais stīgu izvietojums, lietais ķeta rāmis, capo d’astro sistēma (stīgas gals tiek “nolauzts” nevis agrafē vai štiftē, bet gan pret lieto rāmi flīģeļiem vai pieskrūvētu metāla profilu pianīniem), laminēts flīģeļa korpuss. Steinveja konstrukcijas lika pamatu klavieru industriālajai ražošanai, izspiežot amatniecisko pieeju. Tā jau ir cita tēma, un var diskutēt – tas ir labi vai slikti.

Nenoliedzami arī klavierbūvē industrializācija noveda pie klišejiskiem risinājumiem, pret kuriem reizēm gribas sacelties, darināt citādi. Dāvids Kļaviņš šajā jomā gājis ļoti radikālu ceļu. Tādēļ vispirms meklēju atbildi uz tīri filozofisku jautājumu: vai klavierbūvē patiešām viss jau izgudrots, jeb tomēr iespējama tālāka attīstība? Jautājumu var izvērst arī vispārīgāk: vai mūzikas instrumenta formai, vai tās būtu klavieres, ērģeles, vijole vai kas cits, ir attīstības robeža?

Klavierbūves vēsturi var nosacīti dalīt divos posmos: no 18. gadsimta sākuma, kad uzbūvēja pirmās klavieres, līdz 1885. gadam un no 1885. gada līdz mūsdienām. Pirmajā posmā redzama ārkārtīga daudzveidība formā un tehnikā; klavieres ir vertikālas un horizontālas, spārnveida, trijstūrveida, četrstūru; arī mehānikā liela dažādība, dažkārt pat tik absurda kā no augšas sitoši āmuriņi vai stīgas zem rāmja; var izsekot straujai attīstībai un konstrukcijas pilnveidošanai. Savukārt kopš 1885. gada - pēdējiem fundamentālajiem S&S patentiem, nekas būtisks nav mainījies. Ja vēl līdz II Pasaules karam tomēr pastāvēja zināmas mākslinieciskas atšķirības starp dažādu firmu instrumentiem (nereti tos varēja atpazīt pēc skanējuma), tad tagad klavierbūvētāji tiecas uz kopēju skaņas ideālu, ko izvirzīja tieši Steinvejs un diktē joprojām. Atšķiras tikai cena, ko nosaka kvalitāte un ražotājvalsts, bet vēl lielākā mērā – mārketings un aizspriedumi. Manuprāt situācija skaidri parāda, ka klavierēs kā tādās atrast ko fundamentāli jaunu vairs nav iespējams, kā sacīt jāsaka – forma ir izsmelta! Ar to var spēlēties, meklēt īpašus dizaina risinājumus, bet, ja grib jaunu skaņu, vajag jaunu formu. Līdzīga situācija ir arī ērģeļbūvē. Jaunu, agrāk nebijušu skaņu vairs neatrast, – viss reducējas uz meklējumiem dažādos stilos, stilu sintēzē vai pretnostatījumā. Īpašs virziens ir stilu kopijas. Vēl vērojami meklējumi struktūrā, tenoloģijās, bet to ietekme uz skanējumu praktiski nav jūtama.

Tagad var nedaudz paanalizēt Ventspils jaunajā koncertzālē uzstādīto Kļaviņa instrumentu. Pirmkārt, mehānika. Tā ne ar ko neatšķiras no jebkuras kvalitatīvas pianīna mehānikas, kur āmuriņš neitrālā stāvoklī atrodas vertikāli, miera stāvoklī mazliet novirzīts uz spēlētāja pusi, piesitiena brīdī – uz stīgu pusi. Tātad uz to iedarbojas elastības spēks – atsities pret stīgu, āmuriņš atlec atpakaļ, tam piepalīdz neliela atsperīte un lentīte, caur kuru kritiena brīdī figūra pavelk atpakaļ āmuriņu. Piesitiena brīdī darbojas cilvēka pirkstu muskuļi. Gravitācija iedarbojas nevis uz āmuriņu, bet gan uz taustiņu un figūru, kas grūž āmuriņu. Tātad pianists neizjūt āmuriņu, pretēji flīģelim, kur āmuriņa svars spiež uz taustiņu un līdz ar to pianists to kontrolē nepastarpināti. Rezultātā pianīnam ir ievērojami mazākas skaņas gradācijas, to īpaši jūt pianissimo spēlē. Jāatzīmē, ka flīģelim ir ievērojami lielāks āmuriņa kustības ātrums. Tādēļ pat mazas mūzikas skolas cenšas iegādāties kaut vienu flīģeli, uz kā spēlēt ieskaitēs un koncertos! Zīmīgi, ka mūzikas žanriem, kas radīti pianīnam, nav raksturīgs niansēts saturs, piemēram, regtaims, ko Amerikas bāros atskaņoja uz pianīna. Tā pirmo nošu izdevumu attēlos vienmēr ir pianīns!

Otrā lieta ir instrumenta lielums. No vienas puses pilnīgi pareizi, – jo garākas (līdz ar to tievākas) stīgas, jo mazāki virstoņu kropļojumi. To saklausa ikviens cilvēks, nerunājot par muzikāli izglītotiem. Atšķirība starp lielo koncertflīģeli un mazo kabineta flīģeli atklājas īpaši basā. No otras puses, skaņas veidošanā milzīga nozīme ir rezonatoram. Tieši rezonators caur t.s. „steķi” uztver stīgas vibrācijas, kura lielā virsma gaisā rada stāvvilni, kuru cilvēka auss uztver kā skaņu. Pirmajā mirklī varētu šķist, – jo lielāka rezonatora virsma, jo varenāka skaņa, taču tā tas nav! Jo lielāks rezonators, jo lielāka enerģija vajadzīga tā ievibrēšanai. Protams, lielāka enerģija ir garākajām basa stīgām, tādēļ, runājot par zemajām skaņām, viss ir pareizi. Taču augstajām frekvencēm piemīt ievērojami mazāk enerģijas, tādēļ pārlieku lielā rezonatorā pazūd daudz enerģijas un skaņa ātri noslāpst. Te nu fizikas likumus nekādi neapiet, – ideāla rezonatora pašfrekvencei būtu jāsakrīt ar rezonējamās stīgas frekvenci. Tomēr reālais rezonators ne tuvu nav tāds. Ar mūziku saistīti cilvēki būs dzirdējuši nostāstus, kā vijoļmeistari plānina dekas; tas nav nekas cits, kā vislabākās rezonanses frekvences meklēšana. Klavierēm ir līdzīgi, tikai pie lielāka sprieguma to varbūt tik izteikti neizjūt. Šo principu pielieto arī pastiprinātāju skandās (jāatceras leģendārās deviņdesmitnieces, ja nemaldos, tām bija trīs skaļruņi – augstām, vidējām un zemām frekvencēm). Tikai tā, kombinējot dažāda izmēra skaļruņus, iegūst dabiskam skanējumam pietuvinātu pastiprinājumu. Arī klavierēm jāatrod labs līdzsvars starp rezonatora izmēru un konfigurāciju. Nav brīnums, ka tieši mazāka izmēra rezonatoriem ir “dziedošāks” tonis soprāna diapazonā. Soprāna reģistra skanējumam klavieru melodiskumā ir izšķitoša loma, bet vislabākais piemīt līdz 2 m gariem flīģeļiem. Tāpēc S&S B modelis (210 cm) ir melodiskāks par D modeli (275 cm), bet basi, protams, daudz jaudīgāki būs garākam instrumentam. Pianīniem raksturīgi, ka augšējie toņi ir ievērojami vājāki nekā flīģelim. Tas lielā mērā izskaidrojams ar rezonatora formas atšķirību; flīģelim diskantā rezonators ievērojami sašaurinās, bet pianīnam tas ir platāks – enerģētiski vājākiem toņiem vieglāk ievibrēt mazāku laukumu!

Trešā apceres vērtā lieta ir rezonatora konstrukcija. Koksnei piemīt tāda īpašība, ka skaņas viļņi šķērsām šķiedrai izplatās ievērojami lēnāk un ar mazāku intensitāti nekā šķiedru virzienā. Tas izskaidrojams ar agrīnās un vēlīnās koksnes ievērojamo blīvuma atšķirību. Tādēļ klasiskam rezonatoram otrā pusē uzlīmē šķērsribas, kuru uzdevums ir nodrošināt skaņas izplatīšanos arī šķērsām šķiedrai. Ideja par divslāņu rezonatoru ar šķērsām salīmētām šķiedrām ir ļoti sena, tikai to nebija iespējams tehniski realizēt, kamēr nesāka ražot sintētiskās līmes ar pietiekoši ilgu saķeres laiku. Mūsdienās tā ir parasta prakse. Izplatītākais veids ir finierētais rezonators, – masīvkoku abās pusēs šķērsām šķiedrai nofinierē ar skaistu egles nažfinieri. Tādus rezonatorus šobrīd lieto visām “lētā gala” klavierēm. Veids, kuru Kļaviņš pielietojis savā instrumentā, ir no diviem vienādiem slāņiem līmēts rezonators. Ar šo metodi tiek atrisināta skaņas izplatīšanās visos virzienos. Tomēr rodas problēma, proti, koksnei rukšanas koeficients šķērsām škiedrai un šķiedru virzienā ievērojami atšķiras. Krusteniskie līmējumi agri vai vēlu izjūk, jo sezonālās mitruma svārstības telpās ar centrālapkuri ir neizbēgamas. Modernās sintētiskās līmes šajā ziņā ir samērā izturīgas, jo ir elastīgas, bet, neraugoties uz to, mikrokustība starp slāņiem ir neizbēgama. Turklāt elastīgā PVA līme slikti vada skaņas viļņus, tādēļ  “S&S” un citu vadošo firmu ražotāji rezonatoru izgatavošanā pielieto tikai veco, labo kaulu līmi, kas prasa līmējamo virsmu uzsildīšanu. Arī mēs savā darbnīcā pirms līmēšanas gan ribas, gan rezonatoru uz trim dienām ievietojam saunā ap 50°C temperatūrā un tad siltu līmējam. Tāpēc klaviermeistari ceļ trauksmi, ja telpā ir pārāk sauss via pārāk mitrs, jo tas parasti beidzas ar saplaisājušu rezonatoru un atlēkušām ribām.

Šķērsribu otra funkcija ir izveidot rezonatoram kupolveida formu (ribas izzāģē līkas un līmē attiecīgi ieliektā formā), lai piešķirtu tam elastību, kas pretojas stīgu spiedienam, tādā kārtā izveidojot sistēmu ar pretējā virzienā darbojošamies spēkiem, kas tad arī nodrošina skaņas rezonansi. Kļaviņa klavierēm šādu šķērsribu nav, līdz ar to rezonatoram nepiemīt elastība, kas pretdarbotos stīgām, tādēļ arī skaņa veidojas metāliska, ātri dziestoša tieši tajā diapazonā, kurā visvairāk sagaida melodiskumu! Metāla rāmis, kam piestiprināts rezonators, arī ne mazākā mērā neveicina rezonansi. Lai radītu vismaz kaut kādas skaņas, āmuriņi ir ļoti cieti, līdz ar to par skanējuma skaistumu vispār nevar runāt.

Tad nu jāuzdod galvenais jautājums – vai tik milzīgam pianīnam piemīt īpaša muzikāli mākslinieciska vērtība? Uz to ir grūti atbildēt, jo vispirms jāzina, kas uz šī instrumenta tiks atskaņots. Ņemot vērā visu iepriekšteikto, es uzskatu, ka akadēmiskajam klavieru repertuāram šis instruments neder. Tas ir mans subjektīvais viedoklis. Ja kāds pianists mani pārliecinātu par pretējo, būšu tikai priecīgs.

Varbūt kāds jautās, vai šī milzu pianīna iegāde nav Ventspils nodokļu maksātāju naudas izšķiešana? No zinātniskā viedokļa raugoties, nē, jo zinātnē, kā zināms, arī negatīvs rezultāts ir atbilde uz jautājumu. Instruments noteikti ir ieguldījums klavierbūves praksē. No vienkārša mūzikas mīlētāja viedokļa? Vēl nav zināms. Atbildi sniegs nākotne.

ISO kongress - Ļubļana

       Šodien pagāja pirmā Starptautiskās ērģeļbūvētāju savienības  -  International Society of Organbuilders pirmā diena. Varētu daudz rakstīt par iespaidiem, ko guvu no ērģelēm, bet tas lai paliek šaurākam interesentu lokam. Vakar Ļubļana sagaidīja ar slapjdranķi. To pilnībā kompensēja cilvēku sirsnība. Pie tam viņi nevis vienkārši labi darīja savu darbu, bet ar savu attieksmi lika būt labākam pašam. Vakarā kongresa atklāšana, kura turpinājumā lielisks koncerts. Uzstājās viens no labākajiem koriem. Dziedāja slovēņu mūziku - no renesanses līdz mūsdienām. Slovēnija ir katoļticīga zeme, tādēļ likumsakarīgs ir tekstu kristīgais saturs. Jauniešu sejās bija lasāma dziļa pārliecība par to, ko viņi dzied, labestība, lepnums par savu zemi un valsti. Koncerta beigās aplausi nerimās, līdz pēdējais dziedātājs bija izgājis un vēl mazliet pēc tam, varbūt cerībā uz piedevām. Lielisks sākums.

   

     No rīta pēc brokastīm steidzamies uz Ursulīnu klostera baznīcu. Ērģeles atgādina Doma skanējumu - nav brīnums, jo to būvētājam Františekam Goršicam Valkers bija ērģeļbūvētāja ideāls. Pēc tam pastaiga pa pilsētu gida pavadībā. Gids ļoti atraktīvs. Ļubļanā biju pirms kādiem gadiem desmit. Toreiz biju sajūsmā par tīrību un kārtību. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Pilsēta ir maza - vien 280 000 iedzīvotāju. Atcerēsimies visu ar Tito režīma Dienvidslāvijas sabrukumu saistīto karu un uz tā fona pavērtēsim paveikto: 

1. Tīrība ir apskaužama. Visur ir apakšzemes šķiroto atkritumu savāktuves, tās funkcionē pat parasto atkritumu kastu vietā, jo ir daudzviet un regulāri, līdz ar to pilsētā vienkārši nav gružu. 
2. Pilsētas centrs ir nodots kājniekiem un šī kājnieku zona aizvien paplašinās. Un tomēr - nav gluži tā, ka no veikala ar smagu somu jāsteberē līdz mašīnas stāvvietai. Šajā kājnieku zonā atļauts braukt elektro-taksometriem, kuri pie tam ir bezmaksas! Kājnieku zonas robežās tie jūs aizvedīs jebkur un no jebkuras vietas. Tos var apturēt vai izsaukt pa telefonu.

     Pusdienas ēdām krodziņā vecpilsētā. Šimons pasūtīja vīnu - tas nebija viņa gaumē, bez ierunām atnesa citu vīnu, kas patika. Pat nelika samaksāt par attaisīto pudeli un ne ar pušuplēstu vārdu nelika manīt, ka varam tikt uzskatīti par kašķīgiem apmeklētājiem!

     Vienvārdsakot, visa diena pagāja ļoti labvēlīgā un draudzīgā atmosfērā. Itin visur - uz ielas, veikalos, viesnīcā cilvēku sejās staro labsirdība, prieks. Ne vēsts no kaut kādas agresijas. Tad atcerējos ne visai patīkamu piedzīvojumu Ventspilī pirms dažām dienām - biju mazliet aizsapņojies, uz ielas (trotuāra), pēkšņi man apmeta līkumu viens velosipēdists ar uzbļāvienu "skaties, kur ej, ēzeli". Atskatījos - šim aiz muguras sēdēja puisēns gadus četrus vecs. Lūk, jau no mazām dienām tētis, laikam, viņu māca ar agresiju risināt jebkuru situāciju. Bet kāpēc mēs nevaram tā kā slovēņi - ar labsirdību, ar smaidu, ar pašcieņu un bez apvainojumiem. Patiesībā jāatzīst, ka līdz pēdējam jau nemaz nav iespējams nonākt, ja savstarpējās satiskmes pamatā ir mīlestība.

    Nepārprotiet mani, es negribu idealizēt kādu valsti tikai no vienas dienas apmeklējuma, gan jau arī viņiem ir ēnas puses. Bet es ļoti vēlos, lai mēs savu valsti un savu sabiedrību padarām tādu, kurā gribas atgriezties. Es gribu, lai neviens par savu Tēvzemi nesaka, ka tā slikta, bet padomā, ko var izdarīt, lai vismaz 10 metru rādiusā ap mani tā paliktu labāka! 

Liec strādāt, Kungs,

Dod žēlastības laiku,

Lai mana tēvu zeme jaukāk zeļ!

Tirzmaliete

Vai autoritātes bojāeja

PATS

Priekš citiem darbodamies, attīsti 

Pats savus spēkus negurstošā karā —

Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā

Un mūžam jaunots spēks un ieroči.

Bet sargies būt kā nabadzīgie garā,

Kas, sevi projām sviežot, laimīgi —

Uz tevi spļaus un samīs tevi barā.

Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,

Pats esi kungs, pats laimei durvis ver. 

Rainis

      Ikviens, kurš mācījies padomju laikos, atcerēsies šīs dzejas rindas. Varbūt arī tagad māca. Nezinu. Mani bieži mulsināja Rainis - sociķis, ateists, kurš tik daudz smēlies Bībelē, kuram tik daudzas lieliskas domas, tostarp arī šajā pantā: esi aktīvs, esi atbildīgs, esi ar augstu pašvērtējumu, darbojies citu labā. Tikai pēdējā rinda to visu sagrauj - pats esi kungs, pats laimei durvis ver. Lai kā Rainis cenšas bēgt no kalpošanas domas - priekš citiem "darbodamies", viņš pie tās atgriežas - pats esi "kungs". Vārds "kungs" cieši saistīts ar kalpošanu: lietots uzrunas formā savstarpējā saskarsmē, izsaka padevību, jaunākos laikos vienkārši cieņu, bet tagad tik bieži izmantots nicinājuma un ironijas noskaņās. Rainis neviļus nonāk pie aicinājuma kalpot pašam sev un viss iepriekš teiktais par darbošanos citu labā pārtop vienkāršā pašlabuma meklēšanā.

     Šīs rindas pēkšņi atausa atmiņā, kad rīta agrumā sāku uz papīra (piedodiet, datora monitora) likt domas par autoritāti. "Ne tu mani taisīji, ne tu mani regulēsi", "papu, es jau esmu pieaugusi" - kaut kas pazīstams, vai ne? Tam līdzās vesela gūzma likumu par cilvēka, bērna un sievietes tiesībām. Nē, nē, es nebūt neesmu kaut kāds monstrs, tikai uzdodu sev jautājumu - kāda ir autoritātes vieta manā dzīvē? Kas ir autoritāte? Kas ir MANA autoritāte(s)? Es saprotu tā - autoritāte ir persona, kuras viedoklis ir man nozīmīgs, kam es uzticos, kurā ieklausos. Vai šodien eksistē kāda absolūti nemainīga autoritāte? Vai tāda mūsdienu demokrātijas apstākļos ir iespējama un vajadzīga?

   Nu tad pēc kārtas. Sākšu ar beigām. Es saku - jā, autoritāte ir vajadzīga. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ikvienam atsevišķi nav iespējams visu aptvert, visu saprast, visu zināt. Mūsu prāts ir ierobežots un tas ir labi. Ja kāds šajā mirklī sāks iekšēji protestēt, varu vienkārši parādīt, cik lielā mērā mēs sekojam citu domām: politikā ikvienam ir kāds, kam sekot. Ikvienam ir kāds ziņu avots, kam uzticas. Un tā tālāk. Mēs esam spiesti ik brīdi ticēt kādai informācijai, kas mums tiek dota, nu kaut vai produkta derīguma termiņam uz etiķetes! Tie visi ir autoritatīvas domāšanas elementi.

    Vai eksistē kāda absolūti uzticama un nemainīga autoritāte? Jā. Dievs to ir skaidri definējis pirmajā un ceturtajā bauslī. 1. ES esmu tavs Kungs un  Dievs. Tā ir garīgā autoritāte. 2. Godā tēvu un māti. Tā ir autoritāte uz zemes. Vecāki kā pirmā un augstākā šeit. Un tālāk šis bauslis māca, ka visu mūžu mēs uz zemes dzīvosim savstarpējā pakļautības sistēmā: priekšnieks - padotais; valdnieks - pavalstnieks; vecāki - bērni; pircējs - pārdevējs; pasūtītājs - izpildītājs un tā tālāk.

     Izvēle.
   Kas ir mana autoritāte?! Izvēle nosaka visu manu dzīvi, visas attiecības ar līdzcilvēkiem, manu dzīves kvalitāti. Mārtiņam Luteram ir ļoti laba grāmata, kas izdota arī latviski - Par gribas verdzību. Visa jēga tajā ir parādīt, ka ikvienai mūsu izvēlei ir iepriekš paredzams rezultāts, nu gluži kā pasakā rakstīts - iesi pa labi, naudu atradīsi, iesi pa kreisi - laimi atradīsi. Ko tu izvēlēsies? Visa mūsu dzīves veidošana ir vienkārši izvēle no piedāvātajiem variantiem. Dieva piedāvātais variants ir - gādā par sevi un savu līdzcilvēku vienādās proporcijās: mīli savu tuvāko kā sevi pašu; par savas dzīves ētisko vadlīniju izvēlies Dieva likumu un seko uz zemes cilvēkiem, kuri ir Dieva bērni: mīli Dievu, savu Kungu, ar visu savu sirdi, visu savu prātu no visa sava spēka. Raiņa piedāvātais variants - augstākais kritērijs ir tavas paša domas, uzskati, pieņēmumi. Dievs saka - svētīgi garā nabagie, Rainis turpretim - sargies būt kā nabadzīgie garā! Tevi samīs. Un tā tu pārvērtīsi savu dzīvi par nepārtrauktām bailēm no samīšanas, visu laiku raudzīdamies, no kura stūra kāds tevi apspļaudīs. Tā tu riskē nepamanīt mīlestību, kura ir tepat blakus.

     Pats brīnos, kur šīs pardomas aizveda. Tad iznāk, ka atteikšanās no uzticēšanās autoritātei kā dzīves principa beigu beigās noved pie mīlestības bojāejas!

Zvaigžņu ceļš vai skuju taka?

     Nu Dziesmu un deju svētki ir noslēgušies, cerams, ka paģiras izgulētas un notikusi atgriešanās pie ikdienas ritma. Tautas paruna vēsta, ka runāšana sudrabs, klusēšana zelts. Šoreiz pietiks ar sudrabu, neesmu mantkārīgs!

     

     Vispirms par labo un skaisto. Tā netrūka ne profesionāli, ne emocionāli, ne organizatoriski. Un lielais paldies Ventspils novada vadībai par atbalstu! Mums bija lieliska ēdināšana, visu svētku laiku katram kolektīvam savs autobuss, kas deva iespēju apmeklēt ne vien svētku mēģinājumus un koncertus, bet izmantot iespējas, ko piedāvāja Rīgas muzeji. Tik daudz priecīgu un smaidošu cilvēku vienuviet - tā gribētos arī ikdienā!

     Nereti saka, ka zivs pūst no galvas, tādēļ man ir jautājums svētku satura veidotājiem: Ko jūs gribējāt pateikt? Kāds ir jūsu vēstījums un aicinājums tautai? Noslēguma koncerta ambīcijas ir varenas - pa zvaigžņu ceļu. Kādas zvaigznes tad nu mums spīd? Te nu būs tās, kuras es saskatīju.

     Vispirms veidotāji mēģināja atskatīties uz vēsturi, laiku lokiem mūsu tautas dzīvē. Deju lieluzveduma murgainās tēzes (par to citreiz) kaut kādā mērā atspoguļojās arī noslēguma koncertā Mežaparkā. Programmiņas ievadā Orests Silabriedis ļoti jauki izklāsta Dziesmu svētku vēsturi. Tajā lieliski redzam, ka komercijas elements vispārējos dziesmu svētkos pastāvēja jau kopš Rīgas Latviešu biedrība ķērās pie to organizēšanas, tā kā uztvert svētku komercializāciju kā mūsdienu parādību nav īsti pareizi. Itkā caur sakostiem zobiem tiek pieminēta luteriskās Baznīcas nozīme to tapšanā, visbeidzot ar garumgariem tukšu vārdu savirknējumiem autors padara šos svētkus kaut kādai mītiskai, nedefinētai latviešu identitātei piederīgus. Kaut kā piemirsās, ka latviešu tauta, kā to šodien uztveram, veidojās kristīgās Baznīcas ietekmē. Kaut kā piemirsās, ka tieši mācītāji bija tie, kuri rūpējās par latviešu skolu veidošanu. Kori veidojās draudžu paspārnē. Nu nav nekādas latviskās identitātes ārpus Baznīcas, patīk tas vai nē. Visi Brastiņu Ernesta sacerējumi ir aiz matiem pievilkti, izdomāti, tādēļ arī nav dzīvotspējīgi. Noslēguma koncertā vienīgais, kas liecināja par kopādziedāšanas tradīcijas saistību ar Baznīcu, bija L.Garūtas "Mūsu Tēvs" un Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju", programmiņā gan ne ar pušuplēstu vārdiņu nepieminot, ka tā ir Latvijas Republikas valsts himna. 

     Tālāk, protams, varētu diskutēt par vairāku dziesmu māksliniecisko saturu, bet tas nav manu pārdomu temats. Mēģināju iedziļināties katrā lokā, līdz nonācu līdz pēdējam - Zvaigžņu ceļam. Tur ir I.Kalniņa "Piena ceļš", M.Brauna "Saule, pērkons, Daugava", J.Vītola "Gaismas pils" un ... "Pūt vējiņi"! Man nav pie rokas programmiņas, bet O.Silabrieža piedāvātā šīs dzērāju dziesmas izpratne ir vienkārši šokējoša: vispirms - neiedziļināmies šīs dziesmas simbolikā, bet dziedam to kā Tēvreizi! Nu jā, iedziļināties nedrīkst, būs pilnīgs vakars uz ezera! Bet simbols jau tāpēc ir, lai tajā lakoniskā veidā izteiktu būtisko! Iedziļināmies vai nē, bet teksts, lai aiz cik skaistas melodijas patvēries, dara savu un mūs kodē. Kodē uz dzeršanu ar visām no tā izrietošajām sekām. Pavisam neizprotamā kārtā netika dziedāts pantiņš "Pats precēju līgaviņu..." Nu jā, tagad laikam par precēšanos runāt ir vecmodīgi un šajā pantiņā trūkst dzimumneitralitātes, tur valda izteikta vīriešu hegemonija. Ārā! Labāk atstājam dzeršanu... Visbeidzot mēs nonākam katrs savā Piena Ceļa zvaigznājā! Te nu gan dominē latviskais - katrs savā viensētā, savā dzīvoklī, katrs par sevi, katram sava āda tuvāka. Droši vien Silabrieža kungs tā nedomāja, vienkārši gribēja ļoti gudri un emocionāli izteikties. Mans draugs Jurģis teiktu - sačakarējās meistarībā. Tauta grib nākt kopā, kopā dziedāt, pat to, kas nepatīk. Tauta negrib sadalīties, sēžot katram savā zvaigznājā.

    Tomēr pa starpu iezogas kāda visai nejauka doma - nu nevar būt, ka Dziesmu svētku orgkomiteja, mākslinieciskie vadītāji būtu tik... mhm, dumji, ka kļūdas pēc tādas lietas darījuši. Pārāk jau nu uzkrītošs ir mēģinājums radīt sinkrētisku mitoloģiju, paņemot kaut ko no kristietības, kaut ko no pagānisma, kaut ko vienkārši safantazējot, kārtīgi sagrozot vēsturi. Respektīvi - jaunā laikmeta New age latviskais variants. Tas laikam ir jāuztver kā zvaigžņu ceļš. Vēsture gan liecina par kaut ko citu - nekas cilvēku izdomāts, kam nav reāla pamata, nav spējīgs radīt attīstīties spējīgu kultūru. Eiropa piedzīvo pamatīgu kultūras krīzi, tostarp arī latviešu tauta. Var bezgalīgi meklēt cēloņus šai parādībai, izmisīgi izvairoties no skaidri redzamas atbildes - ikvienas krīzes cēlonis ir atsevišķo indivīdu atkāpšanās no Dieva, ja šo indivīdu skaits kļūst dominējošs. Dziesmu svētku veidotāji laikam centušies piedāvāt kaut ko, ko varētu likt kristieetības vietā. Tikai man gan šķiet, ka šis piedāvājums mūs aizvedīs nevis pa zvaigžņu ceļu, bet gan pa skuju taku.

    

Nostaļģiskas pārdomas Dziesmusvētku laikā

       Tā Latvijas vēsture gan ir apbrīnojama! Pēc gariem, mums neizdibināmiem klejojumu gadiem latviešu senči apmetušies šajā tik ļoti iekārojamajā vietiņā, kur Daugava, Venta un Gauja savus ūdeņus nes plašajā jūrā. Vēlāk daudzi ir iekārojuši šo zemi gan no austrumiem, gan no rietumiem. Pat pāvests, pats gan nekad šurp neatceļodams, šo zemi veltīja jaunavai Marijai un gribēja paturēt savā pārvaldībā. Vēlāk te mita vāci, poļi, zviedri, krievi - un visi savā veidā šo zemi iemīlēja, dažādos veidos pieteikdami savas tiesības un ambīcijas. Viņu pēcteči to sauc par savu dzimteni, bet latviešiem tā ir Tēvzeme un tā laikam ir tā lielākā atšķirība. Var jau skaldīt matus un strīdēties, kurš te bija pirmais, kurš te atrodas likumiskāk, kurai valodai lielākas tiesības kādā reģionā, bet man šķiet, ka jebkuri strīdi šajā sakarā ir bezjēdzīgi. Abi jēdzieni - "dzimtene" un "tēvzeme" zaudē savu jēgu un nozīmi, kad ieslēdzas pliks egoisms un egocentrisms. Kad domas un jūtas vada vien paša vēders.
       Dziesmusvētkos ieraudzīju kādu interesantu iezīmi: jā, šie svētki ir pārlieku komercializēti; jā, pasākumu režija un repertuārs ir vairāk nekā dīvains; jā, jau svētku pirmajā dienā parādījās daudzas nebūšanas, kuras izraisīja pārdomas par organizatoru profesionalitāti. Un tā tālāk. Bet ir kaut kas, kas stāv tam visam pāri - kopābūšanas prieks, kas pāraug mūsu tautas identitātes zīmē. Ja varētu visu to, kas notiek mūsu dvēselē kaut kā uzzīmēt, tad es attēlotu divus slāņus: viens ir tas neapmierinātais, burkšķošais vēders, kam ir par maz vai ne tā, kā gribas. Otrajā slānī būtu prieks, mīlestība, draudzība. Kā jūs domājat - kurš mākonis aprīs pretinieku? Šajā nedēļā man atjaunojās sajūta, ka vēl viss nav zaudēts, ka prieks, mīlestība un draudzība vēl nav izzuduši mūsu zemē, tik vien vajag tos gaismā celt!

        Sveicināti!

     Ja kāds domā, ka līdz ar gadiem nekas nemainās, tad viņš dziļi maldās! Es pie sevis novēroju daudzas lietas, kuras nav gluži kā divdesmitgadniekam - nu kaut vai ir daudz grūtāk ielīst ērģelēs, kur agrāk karājos kaut vienā rokā, atbalstījies vien uz dažiem kāju pirkstiem, man vairs nepatīk stūrēt automašīnu, patīk pagulēt diendusu utt. Tas viss ir sīkums, salīdzinot ar nepārvaramu vēlmi izpausties mācot citus. Atšķirība vien tā, ka agrāk man gribējās visus pamācīt, jo likās, ka esmu tas gudrākais, tagad laikam profesionāli gribas nodot savu pieredzi mācekļiem - uhū, puiši un meitenes - kas grib apgūt grūto un izmirstošo klavieru tehniķa amatu, piesakieties! Bet par citām lietām - ir tik ļoti skumji redzēt, kā ļaudis sevi iznīcina, kā dara visu iespējamo, lai sabojātu savu veselību, savu dzīves vidi. Tik skumji konstatēt, ka tik daudzi "...redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird..."; arvien biežāk nākas konstatēt, ka tie, kam būtu jārūpējas par tautas un valsts labklājību, uzvedas kā beigtas zivis; ka vecā ebreju anekdote: "Izja, kādēļ tu vienmēr uz jautājumu atbildi ar pretjautājumu? - A kādēļ tas tevi interesē?" kļūst par ikdienišķu komunikācijas metodi, kas galu galā noved pie pilnīgas diskusiju kultūras iznīkšanas un jebkuras problēmas atrisināšanu vai kaut vai tās izgaismošanu padara pilnīgi neiespējamu!

     Tad nu esmu nolēmis šad un tad kaut ko uzrakstīt, lai pārvarētu savu tieksmi iesaistīties kādās sejas grāmatas vai citās diskusijās un apmierinātu savu vēlmi izteikties!